Aizvadīto mēnešu laikā lēni un pārliecinoši mediju telpa ir pildījusies ar saturu, kas zem viena virstraksta vieno tādus atslēgas vārdus kā "GDPR", "personu dati", "Cambridge Analytica" un "Facebook". Taču savu kulmināciju temats piedzīvoja marta vidū, kad līdz plašākai publikai nonāca ziņas par vairāk nekā 50 miljonu Facebook lietotāju datu noplūdi un nelietīgu izmantošanu, lai ietekmētu ASV prezidenta vēlēšanas un, iespējams, vēl pārīti svarīgu ģeopolitisko notikumu.

Šī ieraksta turpinājumā centīšos salikt pa plauktiem dažas atziņas par to, ko no tā visa, manuprāt, iespējams mācīties, lai turpmāk varētu dzīvot mierīgāk.

Pirmkārt, tas, ko Cambridge Analytica izdarīja un kādēļ nonāca uzmanības epicentrā, nav nekas jauns un revolucionārs. Mārketingā datu punktu fiksēšana, ievākšana, klientu un patērētāju profilēšana, lai labāk izprastu savu mērķa tirgu un lai spētu efektīvi piegādāt atbilstošas ziņas līdz dzirdīgām ausīm un redzīgām acīm, notiek jau gadiem, gadu desmitiem, un turpina notikt, kamēr Tu lasi šo rakstu. Un tā nav tikai digitālās ēras parādība. Kādēļ tāda šūmēšanās un kādēļ tieši tagad? Tādēļ, ka šoreiz šāda taktika ir rezultējusies pamatīgā politiskā šmucē, nevis nevajadzīga putekļusūcēja-robota iegādē. Tiesa, ja runājam par prezidentiem, tad jāpiemin, ka Obama arī savulaik izmantoja līdzīgas metodes?

Otrkārt, ir pamatīgas šaubas par to, vai tam, ka Cambridge Analytica ieguva, analizēja, psihogrāfiski profilēja un visādi citādi būrās ar Facebook lietotāju datiem, ir kāds tiešs sakars ar Trampa ievēlēšanu. Vēsture un pētījumi šajā jautājumā liek domāt, ka profilēšanas un mikro-tārgetēšanas piegājiens, kas ir/bija CA galvenais PR jājamzirdziņš publiskajā telpā, ir krietni pārvērtēts.

Kamēr publiski CA lielījās ar savām spējām precīzi sasniegt dzirdīgas ausis, tikmēr aizkulisēs, klientu priekšā, CA slavināja savu veikumu kampaņas "Crooked Hilary" sakarā. Tieši šeit es saskatu kampaņas lielāko jaudu - profesionāli producēta un plaši izvērsta nomelnošanas kampaņa. Drīkst, protams, nepiekrist, bet, manuprāt, tārgetings šajā kontekstā kļūst otršķirīgs. Un arī tad segmentēšanas galvenā jēga slēpjas finansēs, jo sasniegt 200 miljonus Facebook lietotāju ir ļoti dārgs pasākums. Vai tāpēc ir nepieciešams nospert 50 miljonu Facebook lietotāju datus? Diez vai. Sazīmēt lietotāju profilus, pēc kuriem ar Facebook pieejamajām segmentēšanas metodēm veidot vajadzīgos segmentus, visticamāk, varēja arī ar salīdzinoši nelielu pētījumu (ko patiesībā CA arī darīja, aptaujājot cilvēkus door-to-door). Kā arī jāatzīmē, ka "Crooked Hilary" kampaņa izgāja krietni ārpus sociālo tīklu segmentu robežām un tā tika pieminēta un aprunāta ikvienā masu medijā. Vecā labā stratēģija kārtējo reizi pierādīja, ka var izvilkt taktiku. Droši oponējiet, bet šī kampaņa bija uzvarētājs ar vai bez zagtiem Facebook datiem un profilēšanām.

Mazliet vairāk par pašiem datiem, kas tika iegūti no Facebook. Kā šie dati, ko ieguva CA, nonāk Facebook? Mēs, lietotāji, izvēlamies tos eksponēt, pēc būtības, visai pasaulei. Sociālo tīklu maģija. Jā, Facebook ar saviem noteikumiem un sistēmas īpatnībām krietni atviegloja šo datu akumulēšanu, taču nevarētu apgalvot, ka tādā veidā tika iegūts kaut kas īpaši sensitīvs, ko mēs paši par sevi nebūtu publiski norādījuši, mijiedarbojoties sociālajā tīklā. Kā arī krietni biežāk nekā mēs tam pievēršam uzmanību, jebkuru interakciju pavada paskaidrojums par to, kādus datus trešās puses ar savām aplikācijām no mums iegūst. Par konkrēto datu nozīmīgumu un sensitīvumu katram individuāli var diskutēt, taču galveno uzsvaru vēlos likt uz iespēju šos datus izmantot pret pašu lietotāju. Domāju, jebkurš piekritīs, ka informācija par to, ka Tev patīk blink 182 un Kurzemnieku memes nav salīdzināma ar, piemēram, kredītkartes datiem. Ja kāds, nozogot kartes datus, var nodarīt tiešu kaitējumu Tev, ar šo karti iegādājoties pārāk daudz seksa rotaļlietu deep webā, tad ar informāciju, ko par Tevi iedod Facebook, ir grūti nodarīt kaitējumu, ja vien apzināti neizvēlies veikt darbības, uz ko Tevi mēģina pamudināt.

Te arī nonākam pie svarīgākā vēstījuma - ja domāsi ar galvu, tad neviens neko sliktu nevarēs izdarīt, ar vai bez Facebook datiem par Tevi! Neviens cits kā tikai Tava spirestspēja nepasargās Tevi no nelabvēlīgām sekām. Uz to, ka Facebook spēs nodrošināt katra vēlmēm pielāgotu, ložu-drošu datu aizsardzību vari necerēt. Tas rats ir pārāk liels un griežas pārāk ātri, lai to tagad savaldītu atbilstoši globālajam satraukuma līmenim. Var, protams, izdzēsties no interneta un pārcelties uz dzīvi mežā, lai savi dati būtu jāpasargā vien no Meža mātes. Taču tiem, kas vēl plāno izmantot interneta un sociālo tīklu sniegtās iespējas, ieteiktu apdomāt, vai tiešām turpmākā eksistence būs ērtāka bezpersoniskā internetā? Maybe it's just me, bet man pagaidām vēl patīk, ja Facebook laika joslā nav jāmanevrē starp reklāmām ar kombainu piedāvājumiem. Kad nākamreiz savā laikā joslā redzēsi virsrakstu "Šie 3 politiķi vakaros pielūdz Ūsiņu!", velti mazliet laika avota izpētei vai aizstaigā līdz Alai, lai vari pieņemt faktos balstītu emocionālo nostāju par piedāvāto situāciju.

Nobeigumā - vai kāds gaidāmajās Saeimas vēlēšanās mēģinās līdzīgus paņēmienus un mikrosegmentēs tantes Varakļānos? Gan jau. Vai no tā būs kāda jēga? Kāds mārketologs un digitālais eksperts, kam jāpierāda sava eksistence, teiks - jā. Tiešām? Nē. Ņemot vērā mūsu mazo iedzīvotāju skaitu un balstiesīgo apjomu, ko iespējams sasniegt ar, piemēram, Facebook reklāmu, tik granulāra mērķēšana, par kādu tiek runāts ASV sakarā, ir bezjēdzīga matu skaldīšana. Kā vēlētājiem, ja domāsim ar galvu un analizēsim procesus, mums ASV nedraud. Ja tā padomā, tad Latvijā ar kompromātu tāpat neko nepanāksi. Savu absolūti nemainīgo politisko arēnu pazīstam kā raibus suņus, taču tas nevienu nav atturējis vēlešanu dienā bez īpašas piepūles nobalsot par esošās situācijas pagarināšanu vēl uz četriem gadiem, jo tad nebūs jāizdomā jauni attaisnojumi un iemesli, kāpēc viss ir slikti. Facebook un dati diemžēl nav vainīgi pie tā, ka nespējam domāt un uzņemties atbildību.